Tavā un manējā Liepājā
Kūrmājas un tās teritorijas pārmaiņas divu gadsimtu mijā
Indra Imbovica
19.gadsimts Liepājā bija raksturīgs ar progresīvām pārmaiņām, saimnieciskās un
kultūras dzīves strauju attīstību. Pilsētai bija laimējies piesaistīt tādu izcilu
personību kā Lielās ģildes eltermanis Kārlis Gotlībs Sigismunds Ūlihs. Šī vīra
asais prāts, mērķtiecība un neatlaidība vairāk nekā 40 gadu garumā ietekmēja
visus svarīgākos saimnieciskos pasākumus pilsētā. Ar Ūliha atbalstu un aktīvu
darbību osta ieguva starptautisku nozīmi, tika izbūvēts dzelzceļš, izveidota birža
un tās vajadzībām uzcelta ēka utt. 1870.gadā tika iesākti un iesvētīti pirmie
pludmales apstādījumi, kas lika pamatus Jūrmalas parkam. Piecus gadus vēlāk atklāja
Kūrmāju, un jau 1978.gada sezonā Liepāju apmeklēja 1200 peldviesu. Saimnieciskais
uzplaukums stimulēja un attīstīja pilsētas kultūras dzīvi. Katrā ziņā Kūrmāja
ar viesnīcu un koncertzāli lika pamatus gan tiem laikiem Liepājai neparasti platajai
ielai, ko nodēvēja par prospektu un apstādīja ar kastaņkokiem, gan jau nākamajā
20.gadsimta otrajā pusē bija atstājusi kultūras aktivitātēm iesildītu vietu,
lai dažus simtus metru uz ziemeļiem paceltos jauna būve zvejnieku klubs.
Kūrmāja top paša pilsētas arhitekta Berči uzraudzībā
Kūrmāja atradās prospekta galā, kur tagad, ielāpiem noklāta asfalta vietā,
sākas flokšiem apstādītās garās dobes ceļā uz pieminekli bojā gājušajiem
zvejniekiem un jūrniekiem tautā to sauc par Māti. Naudas trūkums raksturīgs visiem
laikiem, tādēļ, lai gan pamatakmeni Kūrmājai ielika 1871.gadā, celtniecības darbi
sākās tikai 1874.gadā un tika pabeigti pēc deviņiem mēnešiem 1875.gada rudenī.
Tā bija grezna koka būve ar viesnīcu, teātra izrāžu un koncertzāli ar 500
sēdvietu, restorānu un deju zāli. Projektu izstrādāja pilsētas galvenais arhitekts
Pauls Makss Berči, un viņš pats arī uzraudzījis būvdarbus. Ar Kūrmājas
celtniecību saistās arī citi slaveni vārdi, tostarp būvuzņēmēja Vilhelma Rīges,
kura pieredzējušie amatnieki paveica visus svarīgākos ēkas astoņu kolonnu fasādes
un iekšdarbus. Arī visus krāsošanas, skārdnieku, metāla, podniecības, stiklošanas,
tapsēšanas un kokamatnieku darbus paveica Liepājas meistari, bet daža laba smalkāka
lieta tika pasūtīta Rīgā un pat ārzemēs.
Jau no pirmā pastāvēšanas gada Kūrmāja kļuva par vienu no iecienītākajām
liepājnieku un pilsētas viesu atpūtas vietām. Tās dārzā sevišķi kupli apmeklēti
bija vasaras simfoniskie koncerti. Tur kungu pavadībā pulcējās dāmas garās kleitās
ar saulessargiem un, sēdot pie mazajiem galdiņiem, baudot atspirdzinošus dzērienus un
saldējumu, klausījās muzikālos priekšnesumus. Simfonisko koncertu laikā Kūrmājā
valdošo gaisotni spilgti atceras un savās grāmatās fiksējusi mūsu dižā novadniece,
rakstniece Zenta Mauriņa. Šos muzikālos pārdzīvojumus toreiz vēl jaunajai meitenei
dāvāja viņas mīļais tēvocis un draugs Hanss Hohapfels.
Līdzīgi kā K.Ūlihs pilsētas attīstībai, diriģents, vijolnieks, komponists un
mūzikas kritiķis H.Hohapfels Liepājas kultūras, pamatā muzikālās dzīves,
attīstībai arī veltījis vairāk nekā 40 dzīves gadu. Viņš ir Baltijā vecākās
Liepājas filharmonijas līdzveidotājs un pirmais direktors 1886.gadā, mūzikas skolas
dibinātājs un vīru kora vadītājs. Arī 1926.gadā viņš atjaunotās Liepājas
filharmonijas pirmajā koncertā pilsētas teātrī diriģēja kori un orķestri. Hanss
Hohapfels vēl līdz divdesmito gadu beigām regulāri vadīja Liepājas filharmonijas
orķestri iecienītajos Kūrmājas vasaras simfoniskajos koncertos, kad stafeti pārņēma
vairāki jaunie talantīgie latviešu mūziķi.
Trīsdesmito gadu sākumā Kūrmāja kā pilsētas kultūras dzīves centrs pamazām
savu nozīmi zaudēja, lai gan vēl 1931.gadā informācija laikrakstā "Kurzemes
Vārds" liecina, ka Kūrmājas dārzā noticis Lielbritānijas karaflotes orķestra
atvadu koncerts, kuru apmeklējuši vairāki tūkstoši klausītāju, bet angļu flotes
admirālis atzinīgi novērtējis labo akustiku un bijis pārsteigts, ka Liepājas
filharmonija pie tik neliela iedzīvotāju skaita spējusi piesaistīt 350 koncertu
abonentu.
Liepājnieki priekšroku sāka dot pilsētas centrā ērti sasniedzamajam greznajam
Liepājas teātrim un operai, vēlāk arī jaunajam, modernajam 15.maija jeb Latviešu
biedrības namam, kuram 1934.gadā pamata akmeni bija ielicis pats prezidents Kārlis
Ulmanis. Trīsdesmito gadu otrajā pusē Kūrmāja bija pamatbāze Liepājas basketbolam,
dažkārt tur risinājās arī sacensības boksā, tomēr ziemas mēnešos tā bija tukša
un pamesta. 1938.gada otrajās Lieldienās kāds kārtībnieks savas rīta apgaitas laikā
ievērojis, ka no Kūrmājas zāles izšaujas liesmas. Izsauktie ugunsdzēsēji neko vairs
nepaspēja glābt, jo koka ēka īsā laikā švirkstēdama nodega līdz pamatiem.
Tā pagāja Kūrmājas godība, kas liepājniekiem un pilsētas viesiem vairāk nekā
60 gadu sniedza patīkamas atpūtas iespējas un mūzikas baudījumu. Vēl ilgus gadus
pēc tam Liepājā klīda baumas, ka Kūrmāju aiz neuzmanības nodedzinājuši klaidoņi,
bet īstas skaidrības tā arī nav līdz šai dienai.
Pa Fenderprospektu uz zvejnieku klubu
Kopš Kūrmājas nodegšanas Latvija piedzīvoja neskaitāmas reizes briesmīgākus
notikumus, kas noveda pie valsts neatkarības zaudēšanas un okupācijas varas
īstenotām latviešu tautas genocīda akcijām. Dzīvība ir sīksta, un cilvēks dzīvo
ar cerībām. Laiks dziedē visas brūces. Sešdesmito gadu otrajā pusē Latvijā bagāti
un spēcīgi kļuva daudzi zvejnieku kolhozi, arī "Boļševiks" Liepājā. Jau
kopš piecdesmitajiem gadiem tajā plašumā izvērsās mākslinieciskā pašdarbība ar
sieviešu kori, sieviešu un vīriešu vokālajiem ansambļiem, tautas deju kolektīvu,
dramatisko kopu un stīgu instrumentu ansambli, izveidojās pat bērnu baleta un
izšūšanas pulciņi. Zvejnieku kolektīvā saimniecība uzturēja arī futbola un
sieviešu basketbola komandu.
Pienāca brīdis, kad vairāk nekā tūkstotim kolhoznieku nebija pat kur rīkot
pilnsapulces. "Boļševika" ilggadējais valdes priekšsēdētājs Tālivaldis
Frickauss nolēma, ka jāceļ pašiem savs klubs. Protams, ne jau kultūra bija tā, kam
deva priekšroku pilsētas vadītāji un atbalstīja Rīgas biedri. Dažus simtus
metru no bijušās Kūrmājas uz ziemeļiem un cieši blakus zvejnieku kolhoza teritorijai
plikas kāpas galā 1965.gadā tika iedzīti pāļi sporta un administratīvajai ēkai, ko
bija paredzēts celt pēc tipveida projekta. Taču "Boļševika" valdei ar
kārtīgiem jūras vilkiem piemītošo spītību tas gaužām nepatika. Tika pieaicināts
Rīgas arhitekts Juris Skalbergs, kas projektu uzlaboja, līdz ar to klubam radās plašā
halle ar nestandarta trepēm, moderni aprīkota lielā zāle un vēl citas izmaiņas.
Lielā zāle ir īpaši izceļama, jo vēl šodien nevienā Liepājas kultūras
iestādē nav tik modernas skatuves, kuras mehānismi darbojas arī tagad. Trijdaļīgā
skatuve ir nolaižama gan zem grīdas, gan paceļama trijos dažādos līmeņos. Savukārt
zāles otrajā galā zem balkona atrodas lūka, kurā var ātri nolaist un novietot visus
krēslus. Vienīgā nelaime, ka zālei ir slikta akustika. Turklāt to nodeva kā sporta
zāli, jo pretējā gadījumā noteikumi prasīja, ka krēsli ir jāpieskrūvē pie
grīdas.
Jaunbūvi ekspluatācijā nodeva 1967.gada nogalē kā administratīvo ēku ar sarkano
stūrīti. Lietas nesaukt īstajos vārdos tas bija viens no padomjlaika
idiotismiem, kaut kas tamlīdzīgs notika arī ar Metalurgu kultūras pili, kuras
celtniecība dokumentos figurēja kā vecā kluba rekonstrukcija. Zvejnieku kluba
grandiozā svinīgā atklāšana ar apmēram 800 viesu notika 1968.gada 16.februārī.
Jau tajā pašā gadā jaunā kluba un administratīvā ēka izturēja bargu
pārbaudījumu. Proti, vētru, kas brāzās pāri Liepājai, un, ja jūra savienotos ar
ezeru, bez vienas minūtes pilsēta būtu appludināta. Jūrmalas parks zaudēja
daudzus no saviem retajiem kokiem un pat veselu priežu audzi. Gan tās zaļā zona, gan
visa "Boļševika" teritorija atradās zem ūdens, vienīgi kluba ēka vientuļa
stāvēja uz kāpas, kad visapkārt trakoja jūra.
No tā brīža kolhoza un kluba vadītāji rūpējās, lai katru gadu ar vītoliem
tiktu nostiprinātas kāpas pludmales pusē un apzaļumota kluba apkārtne. Šodien
liepājniekiem grūti pat iedomāties, ka koku, krūmu un puķu ieskautā ēka kādreiz
pacēlās tukšā laukumā. 1971.gadā kapteinis Aleksejs Šeļehovs loma vietā izvilka
vecu enkuru, kuru notīrīja un novietoja kluba priekšā. Tas kļuva par tā simbolu, pie
kura labprāt vēlējās nofotografēties paši liepājnieki un arī pilsētas viesi.
No Kūrmājas prospekta gala uz klubu ved asfaltēts ceļš, ko nosauca par Zvejnieku
aleju un apstādīja ar kokiem. Zvejniekiem pēc stipra vārda kabatā nav jāmeklē un to
sāka dēvēt par Fenderprospektu, jo padomjlaikā jūras vīri nedrīkstēja pat paša
noķertas zivs asaku ģimenei pārnest. Toties zvejnieka sievas to pašu ceļu
nodēvēja par Bēdu ieleju, jo vīri, pārnākuši no jūras, nereti pazuda
kāpās aiz kluba.
"Boļševika" klubs strauji un pamatīgi ieņēma nozīmīgu vietu Liepājas
kultūras dzīvē. Kopš tā dzimšanas te izveidojās estrādes orķestris
"Neptūns", kas izaudzināja un apvienoja daudzus pazīstamus mūziķus un
solistus. Tā pirmais vadītājs bija Visvaldis Tilibs, bet no 1974.gada Jēkabs
Ozoliņš. No 1969.gada par kluba kultūras darba organizatori un dvēseli vārda
vistiešākajā nozīmē uz vairāk nekā 20 gadiem kļuva Maija Tamme. 1971.gadā viņa
iedibināja republikānisko zvejnieku kolhozu estrādes dziesmu festivālu "Jūras
pērle", kas risinājās ik pēc diviem gadiem un 20 gadu piesaistīja daudzus
populārus mūziķus un komponistus ne tikai no Latvijas, bet arī no citurienes, arī no
Maskavas un Ļeņingradas.
"Boļševika" klubā aktrises Veras Singajevskas vadībā notika krāšņi
vārda došanas svētki pilsētas bērniem, jaunlaulātie savā kāzu dienā kopā ar
viesiem devās uz kluba pludmales terasi, lai palūkotos uz jūru, klubā notika tolaik
slavenās mednieku un sportistu, kā arī visādu iestāžu jubileju balles, kurās
pulcējās sabiedrības krējums. Te notika arī Latvijas televīzijas ieraksti un
pat tiešraides.
Kopš 1991.gada kluba aktīvā sabiedriskā dzīve vairs nepastāv, bet par ēku no
pašas pirmās pastāvēšanas dienas līdz šim brīdim joprojām rūpējas tās
saimnieks Andris Tamme. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas zvejnieku saimniecība
"Boļševiks" pārdzīvojusi smagus pārvērtību laikus. Tagad tā ir akciju
sabiedrība "Kursa". Tās izpilddirektors Andrejs Bārs stāsta, ka līdz kluba
ēkai nesen pievilkts gāzesvads un pašreiz kuru katru brīdi jābūt gatavam arī tā
pievienošanas un ēkas apsildīšanas projektam, tikai pēc tam varētu sākt domāt par
kluba kultūras dzīves atjaunošanu. Katrā ziņā Bāra kungs ir pārliecināts, ka
kluba ēka varētu tikt apsildīta jau līdz ar ziemas iestāšanos.
Vēl viens interesants, pat paradoksāls fakts. Proti, laukumā blakus zvejnieku kluba
ēkai sešdesmito gadu vidū tika veidots Jaunlaulāto parks. Tajā jaunie pāri stādīja
pa diviem kociņiem reizē. Šodien, pēc vairāk nekā 30 gadiem, te ir izaugušas
lielas, kuplas liepas. Dažviet abu kociņu stumbri saauguši kopā, veidojot divas
galotnes, citviet viens kociņš nokaltis un kuplo vientuļnieks. Būtu tagad ļoti
interesanti satikt un aprunāties ar tiem pāriem, kas piedalījās šajā ceremonijā.
Patlaban īsti neviens nevar pateikt, kad šī tradīcija pārtrūka, toties šobrīd
bijušais Jaunlaulāto parks ir iežogots, un tas no pašvaldības puses ir oficiāli
pārtapis par suņu pastaigu laukumu.
Visu pamestais sievietes tēls kāpas galā
Tajā Liepājas piekrastes daļā starp veco Jūrmalas parku un tagadējo akciju
sabiedrību "Kursa", ko 19.gadsimta beigās atdzīvināja Kūrmājas rosīgā
kultūras un sabiedriskā dzīve, palicis neapskatīts vēl viens objekts. Tas ir
1977.gadā uzstādītais piemineklis bojā gājušajiem zvejniekiem un jūrniekiem.
Skumjās mūžam gaidošās, sērojošās sievietes tēlu, kas, pacēlusi roku virs acīm
un veras tālu apvārsnī, simbolizējot visas mātes, sievas, līgavas, māsas un
mīļotās, kuru vīrieši nav atgriezušies un palikuši jūras dzelmē, veidojis
tēlnieks Andrejs Terpilovskis kopā ar arhitektu Gunāru Asaru.
20 metru garā bronzā lietā skulptūra uz vairākus metrus augstā postamenta atrodas
kāpas galā vairākus desmitus metru aiz kādreizējās Kūrmājas. Šis smilšu valnis
laikā no 1937. līdz 1938. gadam tika uzmests no apkārtējo kāpu smiltīm, lai
pilsētas daļu aizsargātu no jūras un klejojošām kāpām. Padomju okupācijas laikā
līdz pat sešdesmito gadu sākumam tur gar jūru stiepās dzeloņstiepļu žogs, bet pie
vaļņa stāvēja vairāki lielgabali.
Piemineklis tika uzcelts par daļējiem zvejnieku kolhoza "Boļševiks" un
Okeāna zvejas flotes Liepājas bāzes līdzekļiem. Tie prasīja, lai šī piemiņas
zīme vispirms attiektos uz zvejniekiem, kas šajā krastā gadsimtiem dzīvojuši,
zvejojuši un atdevuši savas dzīvības Jūras mātes ziņā. Cīņa notika arī par to,
lai uz pieminekļa postamenta piestiprinātu plāksni ar latviešu tautas dziesmu:
"Dzied vējiņi, klusi, klusi,/ Nenes viļņus maliņā;/ Guļ jūriņas dzelmītē/
Mani mīļi bālēliņi". 2000.gada 8.aprīlī zem šīs plāksnes parādījās un
svinīgi tika atklāta vēl viena karā bojā gājušajiem un bez vēsts pazudušajiem
10 amerikāņu kara lidotājiem.
Ja gandrīz 25 gadu laikā bronzas skulptūra nav cietusi, tad to nevar sacīt par
postamentu, kas rada stipras bažas par tā drošību. Tas ir apšūts ar Sāremas salas
dolomīta plāksnēm, kuras, atkāpjoties no sākotnējā projekta, savienotas nevis ar
bronzas, bet gan tērauda skavām, kas sāļajos un mitrajos jūras vējos strauji rūsē
un irdina dolomītu. Divdesmit gadu par Mātes pieminekli un tās apkārtnes kopšanu
rūpējās "Boļševiks", bet tad nāca lielo pārmaiņu laiks, zvejnieku
kolhozs pārtapa par akciju sabiedrību "Kursa". Tirgus ekonomikas apstākļos
tā vairs nevēlējās vienpusīgi apsaimniekot pieminekli un apmēram 1000 kvadrātmetru
platību ap to, un ar sabiedrības valdes 1998.gada janvāra lēmumu atteicās "no
īpašuma tiesībām uz tai piederošo objektu pieminekli", kā arī lūdza
"Liepājas pilsētas domi to pārņemt savā īpašumā".
Tobrīd bija priekšlikums kopīgu apsaimniekošanu uzticēt "Kursai",
Liepājas ostai, Speciālajai ekonomiskajai zonai, piedaloties arī pašvaldībai. Tagad
situācija ir tāda, ka aprūpe uzticēta Liepājas Ceļu pārvaldei, tā ir
izstrādājusi pieminekļa postamenta renovācijas projektu un tāmi, kas paredz, ka tas
tiks apšūts ar Itālijas granīta plāksnēm. Projekts nodots Pilsētas domes
izpilddirektora aparātam finansiālo līdzekļu piesaistīšanai un dokumenta tālākai
virzīšanai.